Vēl uz yo.lv servera biju kādreiz MS Word formātā nopublicējis tulkojumu rakstam par MP3 failiem, par to, kas tie tādi īsti ir. Tagad šo tulkojumu publicēju arī šeit, ja vēl kāds nav lasījis. Katrā gadījumā iesaku izlasīt. Mīts ir izdomājums, kurš guvis visas sabiedrības atzinību Platons
Mani jau sen neapmierina mana "galva". Kasešu mehānisms nestrādā vairs nekādā jēgā, radiostacijās vairs nespēlē manu mīļāko mūziku. Tātad radies nopietns iemesls iegādāties kaut ko jaunu. Kādam informācijas nesēju izvēlēties? Kasetes apnikušas? Varbūt izvēlēties CD? MD? Vai tomēr strauji progresējošajam MP3.
Šķiet šādas izvēles priekšā ir daudzi. Ar kasetēm, CD un MD viss takā būtu skaidrs. Bet MP3 miglā tīts - vienas vienīgas neskaidrības, it sevišķi cilvēkiem kuri tālu stāv no informācijas (datoru) tehnoloģijām. Savukārt, visur, kur ir informācijas deficīts, rodas dažādi mīti. Īpaši aktīvi mītus rada pašdarbība, bet it sevišķi reklāmas.
Reklāma jebkuru Homēru aptīs ap pirkstu. Skaistā Helēna tagad "bīda" ābolu sulu, Ahilejs pārdod apavus, bet Odisejs rīko kruīzus pa jūru.
Ja kas, kamēr Šlimans nebija izpētījis Romas drupas, Homēru uzskatīja par pasaku rakstnieku. Ko varēja redzēt aklais tālās pasaules malās, ja nemaz nebija tur bijis?! Robeža starp realitāti un izdomājumu mūsu saulē ir ļoti trausla, izplūdusi un mainīga. Tas, kas vakar bija tikai izdomājums un sapnis, rīt jau var būt zinātniski pierādīts un atzīts fakts. Pamēģiniet atcerēties (kurš var) pirmos kompaktdisku atskaņotājus. To radītais estētiskais šoks bija saistīts ar pilnīgu, lenšu ierakstiem piemītošo, trokšņu neesamību. Tad cilvēkiem atvērās acis, un kļuva skaidrs, ka pirmie CD atskaņotāji un pirmie CD nav nekāda pilnība. Patreiz progress jau ir ievērojams, un īpaši CD ir kļuvuši par etalonu jaunajām tehnoloģijām. Bet tās kādreiz var attīstīties līdz pavisam jaunam kvalitatīvam līmenim. Un tad XX gadsimta beigu kurlo homēru radītais mīts kļūs par visīstāko patiesību.
Pirmais mīts, optimistiskais:
izmantojot kodēšanas ātrumu 128-160kb/s, tiek panākta skanējuma kvalitāte, kura ir neatšķirama no oriģināla kompaktdiskā.
Teikšu uzreiz, šo mītu netaisos nogalināt, tikai paņemšu un uzšķērdīšu to pa šuvēm, un paskatīšos kas tam iekšā. Kādēļ bojāt cilvēkiem garastāvokli? Ticība CD-kvalitātei silda daudzus - arī daudzos MP3 atbalstītājus, arī ierakstu kompānijas, kuras cīnās pret pirātismu. Par ierakstu kompāniju likstām parunāsim vēlāk, bet tagad atgriežamies pie tēmas.
Gadus piecus atpakaļ pat publikācijā, kā CD kvalitātei atbilstošo ciparu minēja 128kb/s . Vēl aizvien šāds bitrate pārsvarā tiek izmantots interneta failu apmaiņu sistēmās, lai gan nepieciešama pāris lāču dalība, lai šo failu saspiesto skanējumu pielīdzinātu kompaktdiskam. Salīdzināt jau var , bet pielīdzināt - nekādā gadījumā.
Šis mīts, visvecākais no visiem, radies dēļ tā, ka MP3 skanējums tika salīdzināts ar datora CD iekārtā atskaņotā CD skanējumu. Tajā laikā pat lētākajām skaņu kartēm bija labāki CAPi, nekā lētie 12-12 bitu CD lasītāju CAPi. Pēc šādas metodes salīdzinot 192kb/s failu ar CD, izrādīsies ka MP3 ir pat kvalitatīvāks.
MP3 lietojošā publika patreiz jau ir tik izglītota lai saprastu šādas nianses. Tādēļ arī "saspiestās" mūzikas kvalitāti tagad novērtē savādāk. Ņem kompaktdisku, ieraksta to cietajā diskā WAV formātā, pēc tam uztaisa MP3 failu. Pēc tam šis "konservs" tiek dekodēts atpakaļ WAV formātā. Pēc tam šos failus ieraksta CD-R matricā, un klausās uz kvalitatīvas audiosistēmas. Līdzīgu pētījumu jau 2000. gada sākumā veica vācu datortehnikas izdevums "c't". Atskaitē tika paziņots, ka lielākā daļa ekspertu nemanīja atšķirību starp oriģinālu un saspiešanu "izcietušo" variantu.
Vācieši parasti izceļas ar apskaužamu zinātkāri, un šeit tā izpaudās pētījuma metodikas aprakstā un izmantoto ierakstu fragmentu uzskaitījumā. Īpašs uzsvars tika likts uz atskaņotāja, pastiprinātāja un akustisko sistēmu raksturlīknēm - tika piesauktas pat drausmīgas cenas. Diemžēl viņiem bija piemirsies uzrakstīt par tādu svarīgu lietu, kā izmantoto MP3 kodieri.
Starp citu, arī es esmu veicies šādus testus, tikai uz daudz pieticīgākas tehnikas. Un esmu nonācis pie līdzīgiem secinājumiem. Tiešām, pamanīt atšķirības starp oriģinālu un dekodēto fragmentu bija grūti. Katrā gadījumā atšķirības nebija tembrā vai pat manāmos kropļojumos, bet oriģināla tīkamajā, "ērtajā" skanējumā. Bet ...
Mēs taču neklausāmies MP3 šādā izvirtušā veidā. Veicot testēšanu reālos apstākļos kad tiek salīdzināts MP3, kuru atskaņo tieši no programmas-atskaņotāja, un ar to dekodēts WAV fails, atklājās ka sajaukt tos nav iespējams. Tas pats attiecas netikai uz MP3, bet arī uz Liquid Audio (ACC un AC-3 formāti), kurš potenciāli ir spējīgs uz daudz ko vairāk. Šim fenomenam man patreiz nav skaidrojums.
Līdz šim, nez kāpēc, neviens nav pievērsis uzmanību ausīm dzirdamam faktam, ka vieni un tie paši MP3 faili, no dažādiem informācijas nesējiem un atskaņotājiem, skan savādāk. Cietās atmiņas atskaņotāji (flash) nez kāpēc skan labāk kā CD MP3 atskaņotāji. iespējams ka vainīgs džiters. Tomēr, pēc progresa loģikas, tieši cietajai atmiņai ir nākotne, un viss nostāsies vietā bez mūsu iejaukšanās.
Pat tādam koka cilvēkam kā Buratino, skaidrs, ka aparatūras parametri ietekmē mūsu uztveri ne mazāk, kā dažādu formātu īpašības. Vienmēr iespējams atrast CD atskaņotāju, kurš skanēs sliktākā kā MP3 no datora. Rezultātā noteicošais nav formāts bet tā realizācija "dzelžos". Īpaši tas attiecas uz MP3 automašīnā. Spriediet paši: kompaktdisku atskaņošanai jau ir ļoti attīstīta aparatūra, kas realizē faktiski visas CDDA iespējas, bet HI-END MP3 atskaņotāji ir gandrīz neaizsniedzama nākotnes vīzija. Lai gan MP3 funkcijas esamība dārgajās "galvās" (JVC KD-SH99, Kenwood Z828 un Alpine CDA7878), var uzskatīts par zināmu mājienu.
"Kodēšans ar zudumiem" tehnoloģijās (pie tām pieskaitāms arī MP3) jau to algoritmā paredzēta neliela atšķirība no oriģināla. Katrs cilvēks dzird savādāk tāpēc arī pats labākais psihoakustiskais modelis var kļūdīties. Nekļūdās tikai CP.
Īstenībā jau viegli "sadraudzēt" ar realitāti mītu par "CD-kvalitāti" - vajag tikai atkoriģēt tā formulējumu. Teiksim tā: MP3 ar bitreitu 256kb/s neatpaliek kvalitātes ziņā no parastā "komerciālā" CD, bet atšķirība starp laba kompaktdiska skanējumu un tā korektu (tas ir svarīgi !) pārveidojumu MP3 formātā, ir mazāka, kā atšķirība starp labu un viduvēju CD. Pret šo neviens speciālists īpaši neiebildīs. Izņemot, protams, audio stagnātus, kuri vispār CD neatzīst ... (jo viņi reāli atzīst tikai plates (vinilu) [tulk. kom.]
OTRS MĪTS, SAUDZĒJOŠAIS:
kodējot ar mainīgu bitreitu (VBR - variable bitrate), fails sanāk mazāks bet kvalitāte labāka, nekā pie nemainīga bitreita.
Kā no kuras puses ... Viss atkarīgs no muzikālā fragmenta rakstura. Ja kompresēsim bass ģitāras solo, faila izmērs visticamāk samazināsies. Dinamiski sarežģītu, ar augstā frekvencēm pārpildītu kompozīciju gadījumā, VBR parasti palielina faila izmērus. Mainīgais bitreits paredzēts kvalitātes uzlabošanai, neizmainot vai nedaudz palielinot faila izmērus. No otras puses, VBR kārtīga ieviešana pieklibo.
Ja nekļūdos, pirmo reizi mainīgais bitreits tika realizēts Xing koderī, kurš bija iekļauts AudioCatalyst programmā. Šajā sakarā ar reklāmu saceltā kņada noveda pie tā, ka daudzi lika uz VBR lielas cerības, kuras tā arī nav piepildījušās. Patreiz vairāk vai mazāk veiksmīga VBR ir tikai LAME koderī. Šajā režīmā lietotājs izvēlas kompresijas kvalitāti (norāda vērtības no 0 līdz 9), bet koderis pats izlemj ar kādu ātrumu kodēt plūsmu. LAME dokumentācijā viennozīmīgi norādīts, ka faila izmērs nav paredzams. Kā alternatīvu VBR tas pats LAME piedāvā Average Bitrate režīmu (ABR). Šajā gadījumā lietotājs uzrāda vēlamo vidējo bitreitu, bet koderis izvēlas kad to palielināt vai samazināt. Pie tam šādi tiek sasniegta labāka kvalitāte, un faila aptuvenais izmērs ir nojaušams. Līdzīga sistēma tiek pielietota Liquid Audio, bet zem tā paša VBR nosaukuma.
Galvenais VBR trūkums patreiz ir tāds, ka ne visi aparāti (arī auto) spēj to dekodēt. Nekas traks jau tas nav. Tikai rūpīgi jāizlasa aparāta instrukcija, un, ja tur nekas par VBR nav minēts, tad kodējiet failus izmantojot nemainīgo bitreitu. Variet arī sarīkot testu: kas zin' , varbūt arī paņem mainīgo.
TREŠAIS MĪTS, CERĪGAIS:
jaunais standarts - MP3PRO - ievērojami labāks par MP3, un paver nebijušas perspektīvas saspiestās skaņas cienītājiem.
Šis mīts arī neradās pats no sevis - to radīja reklāma. Jo MP3PRO ir parasts komerciāls produkts.
Šajā formātā pielieto SBR - Spectral Band Replication (frekvenču diapazona reprodukcija) tehnoloģiju. Tās būtība īsumā ir šāda: pirms kodēšanas vai tās laikā tiek nogrieztas frekvences virs 8kHz - uz tā rēķina signāls ietilpst salīdzinoši mazā bitreitā. Pie dekodēšanas neesošās frekvences tiek atjaunotas ar "jaunu transpozīcijas tehnoloģiju" palīdzību (tā rakstīts patentā). Šo metožu detaļas tiek rūpīgi slēptas, lai gan pamatīgas izpētes, kuras veikuši Jevgēņijs Ignatjevs (ixbt.com) un Aleksandrs Radziševskis (websound.ru), ļauj tās diezgan labi izprast. Lūk ko par to raksta Jevgēņijs Ignatjevs:
"...kodējot ar plūsmu 64kbit/s, viss signāls tiek sadalīts 3 daļās: 0-8,1kHz, 8,2-16,3kHz, bet trešo daļu virs 16,3kHz koderis vispār atmet. No pārējām divām daļām ņemas diapazons 8,2-16,3kHz, kuru sadala vēl vairākās daļās, kur katrai nosaka signāla vidējo jaudu katram "kadram". Šo jaudas vērtību ieraksta katrā kadrā, bet tā ka parastais atskaņotājs to neredz. Diapazonu 0-8,1kHz kodē pa "vecam" t.i. ar MP3 koderi. Tikai šo daļu tad ir spējīgi atskaņot parastie atskaņotāji.
Dekodējot viss nemaz nav tik vienkārši. Pirmo dekodē MP3 daļu, no kuras pēc tam izdala diapazonu 4,1-8,1kHz, kuru paceļ līdz 8,2-16,3kHz ar pitča palīdzību (rising pitch). Iegūto daļu atkal sadala gabalos, bet no kadriem paņem informāciju par jaudu, kuru piešķir šiem gabaliem. "
No testiem, kurus veikuši abi pētnieki, var secināt, ka augstās frekvences nemaz netiek atjaunotas, bet tikai imitētas.
Slavens saspiestās skaņas speciālists Gabriels Bovins (Gabriel Bouvigne) domā, ka līdzīgs triks tiek pielietots D.R.I.V.E. (Kenwood) un Legato-Link (Pioneer) tehnoloģijās. Atšķirība tāda, ka SBR realizēta pilnīgāks iztrūkstošās spektra daļas atjaunošanas mehānisms. Bet būtība tā pati.
"Kodeks nav pielietojams audio failu glabāšanai augstā kvalitātē, - raksta Aleksandrs Radziševskis. - Izstrādātāju izgudrota smalka viltība, kas patiešām rada kvalitatīva skanējuma ilūziju. Pats uzķēros uz šā āķa. Kā parādīja sintētiskie testi, pielietotā viltība ir diezgan rupjš paņēmiens, kurš ievērojami var iespaidot kvalitāti. "
Izstrādātāji neplāno pielietot savu kodeku bitreitiem lielākiem par 96kbit/s - tās tā arī paliksies maksimālais. Tā kā MP3PRO pielietojams galvenokārt internetā, kur faila izmērs svarīgāks par muzikālā ieraksta precīzu atskaņojumu.
CETURTAIS MĪTS, KOSMOPOLĪTISKAIS:
dažādi, rietumu izdevumos (tīklā un offline), publicētie MP3 programmnodrošinājuma testu var ņemt vērā un tiem ticēt.
Jā, bet tikai dažreiz. Biežāk gan nē. Lai lasītu un saprastu ārzemju materiālus, nepietiek tikai ar svešvalodu zināšanām, bet ir arī jābūt galvai uz pleciem.
Pirmkārt, jau nevajadzētu aizmirst, ka pirātisms tur ir ievērojami mazāks, un lietotāji programmas pērk par pilnu cenu. Pēc tam izvēlas no tām lētākās un ar iespējām bagātākās, lai arī ne veiklākās. Līdz ar to, arī ārzemju izdevumu apskatnieki ne vienmēr izvēlas labākos testa kandidātus. Turklāt tiek ņemta vērā arī cena, jo programma dārgāka, jo mazāk iespēju tai ieņemt augstāku vietu. Piemēram, MultiMedia Jukebox pakete faktiski ir pastāvīga ārzemju "hīt-parāžu" līdere, jo tajā ir gandrīz viss MP3 atskaņošanai, ierakstīšanai un ierakstu kolekciju organizēšanai. Bet tas, ka šis "žūkbokss" "ģļuko" jebkurā izdevīgā brīdī un visas funkcijas veic caur "izpūtēju", reitingu veidotājus neuztrauc.
Diezgan populārs tīmeklī ir ripperis-koderis AudioCatalist. Apskatniekiem īpaši patīk tas, ka tā ātri kodē uz MP3 pat uz diezgan lēniem datoriem. Pie tā visa šī softa DAE (digital audio extraction - digitālā datu nolasīšana no kompaktdiska uz cieto disku) nav tā precīzākā. Līdz ar to pie atskaņošanas uzrodas visādi trokšņi un klikšķi. Pie tam šī programma kodējot nogriež visas frekvences virs 15kHz.
Vēl interesantāk ir tas, ka tīmeklī var atrast daudzas bezmaksas programmas, kas labāk var nokopēt audio failu no kompaktdiska, kuras labāk tos kodē un ir ērtākas darbā ar kolekcijām, bet vēl aizvien priekšroka tiek dota kaut kādiem monstroziem "kombainiem".
PIEKTAIS MĪTS, TRAĢISKAIS:
mūzikas ierakstu kompānijām rodas zaudējumi no mūzikas izplatīšanas MP3 formātā.
Pirātisma radītie zaudējumi parasti tiek aprēķināti ļoti vienkāršā veidā: pirātisko kopiju skaitu pareizina ar legālā diska cenu - lūk jums šausmīgie miljardu zaudējumi. It kā nabadzīgais krievu students, kurš no tīkla nopumpējis simtiem "empeškas", to neesamības gadījumā ierakstus pirks oriģinālo disku veidā. Lai gan ar patreizējo stipendiju knapi pietiek tikai vienam diskam, neskatoties uz to ka viņam vēl katru dienu gribas ēst.
Ja kas, kādreiz neviens īpaši neiebilda ierakstu kopēšanai uz kopaktkasetēm vai lentēm, jo pie ātruma 19cm/s un vairāk tie apmierināja vairākumu melomānus, un arī tagad droši vien tā būtu.
Lai gan atceros 20 gadus atpakaļ kādā angļu izdevumā publicētas producenta žēlabas, ka skolās kāds no skolniekiem nopērkot plati, bet pārējie to nokopē. Un ko? Vai tad mūzikas ierakstu bizness ir izputējis?
Toreiz, šķiet, vienīgais cīņas veids ar pirātismu bija traģisks uzraksts uz diska "Copy kills music" (kopija nogalina mūziku) vai kaut kā tamlīdzīgi. Būs laikam slikti kopējuši, ka nav nogalinājuši.
Cīniņš ar pirātismu, ja kas, arī nav no lētajiem pasākumiem. Neviens nestāsta par to, cik izmaksā dažādu disku kopēšanas aizsardzību sistēmu izstrādi, bet var minēt, ka tas nav no lētajiem priekiem. Ja jau ir programmas, kuras ļauj kopēt ar salīdzinoši viltīgu sistēmu SafeDisk aizsargātus spēļu diskus, tad audio kompaktdiskiem tādas atradīsies par to varam būt droši. Sliktākā gadījumā kopēs caur analogo ierakstu. Ja jau cilvēku apmierina ieraksts ar bitreitu 128kbit/s, tad jau arī tāds būs labs. Ir cilvēki, kuri uzskata ka Divx formāts ir tikpat kvalitatīvs cik DVD. Vēl vairāk tiek pārdotas "sūdīgi" VHS ieraksti, kurus arī kāds skatās. Lai cik arī nebūtu dīvaini, bet ievērojama cilvēces daļa nepievērš īpašu uzmanību video un audio ieraksta kvalitātei - un tieši šie "pofigisti" ir parastie pirātiskās produkcijas lietotāji, kuri apmierinās ar MP3 failiem no i-neta ar divciparu bitreitiem.
Domāju, ka prātīgāk būtu cīnīties ar pirātiem nevis tehnoloģiski un juridiski, bet ekonomiski. Vajag pazemināt disku cenas. Programmu izdevēji to jau ir sapratuši, protams ne jau visi. Cik daudz laika un naudas iztērēja Microsoft priekš savas Windows XP aktivizācijas sistēmas! Kā tā sarežģīja dzīvi godprātīgajiem legālajiem lietotājiem! Līdz OS oficiālai iznākšanai no aizsardzības sistēmas maz kas palika pāri. Nevajag skopoties un dzīties pēc īpašas peļņas, tad arī pirātiem mazāk atliks.
Daži paskaidrojumi un terminu skaidrojumi pie raksta
SPEKTROMETRS JĀATSTĀJ PIE IEEJAS
ierastie instrumentālie mērījumi MP3 tehnoloģiju gadījumā nedod sakarīgus rezultātus - vainīgs psihoakustiskais modelis
Amplitūdas frekvenču raksturlīkni (AFR) MP3 gadījumā parasti mēra šādi. Ņemam signālu ar balto troksni, ierakstam WAV formātā un nokodējam par MP3. Pēc tam to dekodē atpakaļ par WAV, un uz tā bāzes taisa spektrogrammu. To visu protams var izdarīt ar muzikālajiem fragmentiem, bet tādā gadījumā tiks iegūts vidējais rezultāts. Apstrādājot reālu muzikālu signālu, trakta raksturlielumi mainās dinamiski un pēc diezgan sarežģīta algoritma. Izdodas fiksēt tikai ļoti rupju programmu darbību, kā, piemēram, daži dekoderi nogriež augšas. Tas pats izpaužas uz dažiem bitreitiem. Pēdējā laikā saspiestās skaņas entuziasti sākuši izmantot tā saucamās sonogrammas - tajās horizontālē attēlojas signāla spektrs, bet vertikālē - tā laika dinamika. Rezultātā iegūst skaistas bildītes, kuras atgādina uguns liesmas lai gan arī tās bieži neatbilst skaņas subjektīvam mērījumam. Jo MP3 gadījumā neviens precīzi nezin, kuras frekvences maskējas ar citām, tāpēc arī kāds kritums spektrogrammā var nebūt sadzirdams muzikālā fragmenta skanējumā.
Patreiz vēl neviens nav varējis piedāvāt visiem pieejamu mērījumu metodiku, ar kuras palīdzību adekvāti varētu noteikt trokšņu un kropļojumu raksturu un līmeni, ko sākotnējā signālā rada koderi un atskaņotāji. Arī tāda, kas dotu precīzu un viennozīmīgu atbildi, kāpēc viens MP3 šķiet dinamiski trūcīgāks salīdzinājumā ar oriģinālu WAV formātā, bet citi - nē. Tā ka visas cerības tiek saistītas ar mūsu pašu ausīm. katrā gadījumā viss jau tiek darīt tikai viņu dēļ.
PIELIETOTIE TERMINI
AAC - Advanced Audio Coding (progresīvā skaņas kodēšana), audio informācijas saspiešanas algoritms, kurš bāzēts uz MPEG-2. Nodrošina par MPEG-1 Layer 3 (MP3) skanējuma kvalitāti pie zemākiem bitreitiem. AC-3 - Audio Code number 3 (audio koderis numur 3) - daudzkanālu audio informācijas saspiešanas tehnoloģija, ko izstrādājusi Dolby Labaratories priekš mājas kinozālēm. D.R.I.V.E. - Dynamic Resolution Intensive Vector Enhancment (dinamiskās izšķirtspējas intensīvā vektoriālā uzlabošana), Kenwood firmas tehnoloģija, ko izmanto CD un MD atskaņotājos. Domāta, lai samazinātu vāju signālu kvantēšanas trokšņus. Kopā ar speciāliem zemfrekvenču filtriem palielina sistēmas izšķirtspēju līdz 20bitu CAPu sistēmu līmenim. Dzirdi iespaido tādējādi, ka samazinās vājiem signāliem raksturīgie trokšņi. DAE - Digital Audio Extraction, ciparu audio informācijas kopēšana no kompaktdiska uz cieto disku. Dēļ CD-DA standarta īpašībām, DAE nemaz nav tik vienkārša operācija, ko kvalitatīvi var paveikt ne katrs datora CD-ROMs. DIVX - videoinformācijas saspiešanas tehnoloģija, kura bāzējas uz MPEG-4 specifikācijas, un kuru izmanto pirāti videofilmu izplatīšanai internetā. LAME - šis atvērtā koda projekts tika radīts, lai apietu MP3 tehnoloģiju patentu radītos šķēršļus. Kodera LAME pamatteksti tiek brīvi izplatīti intrenetā. Atbilstoši vispārpieņemtam viedoklim, tieši šis koderis nodrošina vislabāko kvalitāti kodējot uz MP3. Legato Link - Pioneer izstrādāta oriģināla tehnoloģija, lai "atjaunotu" muzikālā signāla augsto frekvenču vājās sastāvdaļas, kuras bija ierakstītas studijas fonogrammā, bet tiek nozaudētas pie tās ierakstīšanas kompaktdiskā. Liquid Audio - audioinformācijas saspiešanas formāts, kas bāzēts uz AAC un AC-3 algoritmiem. MP3 - MPEG-1 Layer 3, audioinformācijas saspiešanas formāts kurš izveidots un psihoakustiskā modeļa bāzes. Pamatideja - vājos signālus maskē spēcīgākie un tāpēc tos var atmest saspiežot informāciju, īpaši nekaitējot skanējuma kvalitātei. SafeDisk - viltīga pretpirātu sistēma, ko izmanto datorspēļu disku aizsardzībai no kopēšanas. WAV fails - fails ar WAV paplašinājumu, kurā ieraksta audioinformācijas ciparu plūsmu. Faktiski tā pat kā parastā audio kompaktdiskā. Xing - XingMP3 Encoder saīsinājums - Xing Technology piederoša programma-koderis, kura slavena ar ātrdarbību un tās kodēto failu vājo kvalitāti. Bitreits (datu plūsmas ātrums) - ar šo lielumu raksturo audioinformācijas saspiešanas ātrumu. To mēra kilobitos sekundē (kbit/s) [tulka komentārs: nezinu īsto latvisko apzīmējumu]. Tas rāda cik bitu audioinformācijas tiek nodotas datu plūsmā laika vienībā. Jo mazāks šis lielums, jo lielāka saspiešanas pakāpe, un jo mazāka skanējuma kvalitāte. Džitters - ciparu signāla kropļojumi, kurus rada takts ģeneratoru nestabilitāte un traucējumi ciparu ķēdēs. Koders (kodeks) - programma vai aparāts, kas nodrošina ciparu audioinformācijas saspiešanu. Dekoders - programma vai aparāts, kas nodrošina ciparu audioinformācijas atjaunošanu no saspiestā stāvokļa sākotnējā. Rippers - DAE nodrošinoša programma. Pičs (Pitch, angl.) - toņa augstums. Šajā gadījumā (kontekstā) apzīmē frekvenču palielināšu noteiktu skaitu reižu. Cietķermeņa atmiņa (flash) - no mikroshēmām veidota atmiņas ierīce, kurai nevajag iekšēju barošanas avotu. CP - ceļu policija. Homērs (VIII gs. p.m.ē.) - akls grieķu dzejnieks, kuru uzskata par poēmu "Illiāda" un "Odisseja" autoru. Henrihs Šlīmans (1822-1890 m.ē.) - vācu arheologs amatieris, kurš bija kļuvis bagāts pateicoties tirdzniecībai. 1863. gadā pameta komercdarbību, un pievērsās Homēra poēmās aprakstīto notikumu norises vietu meklējumiem. Pieņēmis, ka senā Troja atrodas zem Gissarlika kalna Mazajā Āzijā, uzsāka tur izrakumus. Šlīmans bija amatieris, un pielietoja vienkāršu, nepilnīgu tehnoloģiju, bet tomēr pierādīja Homēra darbos parakstīto notiku patiesumu.
Mans ("tulka") komentārs un kopsavilkums
Vienvārdsakot - MP3 nekādā variācijā nav pielīdzināms Audio CD kvalitātei.
Arī pie lieliem bitreitiem (līdz kuriem ir jēga saspiest failu, tādējādi ietilpinot vairāk dziesmu tādā pašā datu apjomā), MP3 vienalga skan sliktāk par Audio CD.
MP3 ar mainīgo bitreitu arī ne ar ko neizceļas, un pie sarežģītām kompozīcijām var aizņemt vairāk atmiņas kā parastais MP3, pie tam nemaz neskanot labāk.
MP3PRO neskatoties uz tā skanīgo nosaukumu ir vēl sliktāks par parasto MP3, jo tā skanējuma "kvalitāte" ir vienkārši falsificēta.
Manas domas ir tādas, ka MP3 ir labs radio aizvietotājs gadījumā, ja tur neko prātīgu, savai sirdij tīkamu nevar atrast. Iespējams, ka kvalitatīvi MP3 vismazāk zaudē elektroniskās mūzikas gadījumā, jo tā parasti tiek veidota no diezgan vienkāršām sintezatora radītām skaņām, kuras pārkodējot uz MP3, gandrīz neko nezaudē. Viss vairāk zaudēs "dzīvā" koncerta ieraksti, kur ir plašs dinamiskais diapazons, kur svarīga ir mikrodinamika.
Īpaši atvainojos par kroplīgo latviešu valodu, jo šeit noteikti ir daudz gramatiskas un arī citādas kļūdas (man ir tehniska izglītība). Bet ceru, ka teksts ir saprotams un ieviesīs lielāku skaidrību šajā MP3 jomā.
CIPARU ILLIĀDA - MP3 pieci mīti
