Tiesnešu apmācība #1

Sākumā es nemaz negribēju rakstīt pēc pirmās apmācību dienas. Bet tad mēs vēl 1. aprīlī aizgājām uz Latvijas Nacionālā Simfoniskā Orķestra koncertu. Neskatoties uz to, ka programma bija jautra (nenopietna, sakarā ar atbilstošo datumu, emocijas uzbangoja augstu vilni, faktiski pat jau pēc pirmās apmācību dienas, jo pienāca klāt daudz jaunas zināšanas, bet punktu pielika koncerts. Faktiski tās pat nebija emocijas, bet drīzāk emocionāli secinājumi pēc visa dzirdētā – gan tekstuālā, gan muzikālā materiāla.
Secinājumi jau pēc šiem dieviem notikumiem savā ziņā bēdīgi, bet kā jau teicu – emocionāli. Tāpēc tos varbūt nevajag ņemt īpaši nopietni, jo tad visam šitam hobijam jāatmet ar roku. Secinājums faktiski šāds – automašīnā pilnīgi pietiks ar pāris labiem skaļruņiem un CD-resīveru, vai kādu citu signāla avotu. Nav jēgas izgrūst naudu par kaut kādu nopietnu sistēmu, jo tā nekad nespēs ne tuvu pietuvoties skanējuma ziņā reālā koncertā notiekošajam, it sevišķi ja klausīsieties mūziku braucot, kad apkārt ir visādi trokšņi. Varbūt savu mašīnu pamatīgi noizolēsiet, bet caur logiem tāpat nāks iekšā visādi trokšņi, kas nekādi neuzlabos klausīšanās apstākļus.
Arī mašīnā esošie skaļruņi nespēs adekvāti atskaņot visus orķestra instrumentus. Kāpēc? Tāpēc, ka lielākā daļa no signāla spektra ir jāatskaņo frontālajai akustikai. Sabvūfers pieslēgsies tikai retos gadījumos, it sevišķi kādā profesionālā instalācijā, kur sabs sāk strādāt tikai no kādiem 50Hz uz leju. Tajā diapazonā reti ieklīst kāds no „dzīvajiem” instrumentiem. Tātad, frontālai akustikai labākā gadījumā basinieks ir 20cm diametrā (bija laikam te nesen viens arī 25cm), parasti pat ir tikai 16cm. Tai pat laikā timpāniem diametrs jau ir pie metra vai pat vairāk. Ir starpība. Nevar taču tas mazais skaļrunītis radīt līdzvērtīgu skanējumu. Varam jau, protams, iepirkt kādu milzīgu sabu, bet priekšā jau visticamāk nenoliksi viņu, jo tajā diapazonā, ko no viņa tiešām vajadzētu izdabūt, būs lieli sarežģījumi ar lokalizāciju.
Galvenais secinājums no koncerta sakarā ar skanējumu – nevienā brīdī neviena skaņa nedrīkst griezties ausī, jo „dzīvajā” nevienā brīdī neko tādu nenovēroju – ne otrā rindā, ne balkonā sēžot (mēs pamainījāmies). Pat speciāli grozīju galvu. Taču esat novērojuši, ka kaut kāda augstas skaņas, pagrozot galvu, vienā brīdī skan normāli, citā – griežas ausīs.
Interesanta lieta, ko uzzināju no pašas apmācības, kāpēc radies nosaukums „desas” (kolbosa). Zinām taču par ko iet runa. Izrādās tas ir saistībā ar ieraksta skaņas spektru. Vizualizējot to, mēs iegūstam šauru „desiņu”. Tās platums līdz kādiem 20dB. Faktiski tas ir ieraksta dinamiskais diapazons. Tāds ir pārsvarā visai popmūzikai, kā arī tāds mākslīgi ar limiteriem tiek radīts radio raidītājos, ko vieglāk ir „sagremot” parastiem mūzikas centriem un vienkāršām auto audio sistēmām. Kvalitatīvā CD ierakstā tas sasniedz vismaz 60dB, bet orķestrim „dzīvajā” tas var sasniegt visus 100dB.
Neuztraucieties, viss jau nav tik traģiski – nevajag sabus mest ārā. Tiem ir ļoti labs pielietojums, tieši klausoties elektronisko mūziku, kurā netiek izmantoti praktiski „dzīvie” instrumenti. Tur tiem ir īstā vieta. Kā nekā tie der arī labi priekš izrādīšanās, kas, man šķiet, ir galvenā auto audio loma. Pie tāda slēdziena sen jau nonākuši ASV iedzīvotāji, kuri galveno lomu audiosistēmā tieši atvēl sabiem (es pat nerakstu vienskaitlī). Kā nekā pie viņiem auto audio arī aizsākās. Pie mums kā zinām, reāli tas ir aizsācies tikai kādus 10 gadus atpakaļ.
Galvenais secinājums, kas man radies – GRIBI TIEŠĀM KLAUSĪTIES MŪZIKU – EJ UZ KONCERTU.

P.S. Lūdzu nesatraucieties un neņemiet iepriekšierakstīto īpaši pie sirds.
P.P.S. Kaut kad būs arī bildes no lietus mobila telefona.